: iedīgļi nākotnes līdzāspastāvēšanai

#seminafuturi

“Katra sēkla ir skats nākotnē.”1x1No sarunas ar Daci Kļaviņu

Nākotne ir virtuāla vide. Tā vislabāk uzplaukst mūsu iztēlē.  Kādu nākotni tu iztēlojies? Kādas radības tajā mājo, un kādas ir viņu attiecības? Kāda vieta ir tava nākotne? Semina futuri (nākotnes sēkla) ir iedīglis vienai šādai iespējai. Tas ir zinātnē balstīts, starpsugu, starpdisciplinārs darbs. Tas dokumentē tuvības potenciālu iespējamā nākotnē.

Šī sēkla netika glabāta sēklu bankas sterilajā vidē, bet tā ir dzīvojusi un sadarbojusies ar daudzām citām sugām.  Tā nepārtraukti ir saskārusies ar apkārtējo vidi un to uzņēmusi sevī, ne tikai augsnes elementus, skābumu vai baziskumu, lietu un sauli, bet arī tehnoloģijas, kultūru, piesārņojumu un ģenētisko modifikāciju. Tā uzsūc un dzīvo pilnīgi iegrimusi tumšajā ekoloģijā2x2“Grāmatā Dark Ecology apgalvots, ka ekoloģiskajai realitātei ir vajadzīga apziņa, kam sākumā piemīt traģiskas melanholijas un negatīvisma iezīmes, kas attiecas uz nesaraujamu līdzāspastāvēšanu ar vairākām vienībām, kas mūs apņem un caurvij, bet kas paradoksāli attīstās anarhiskā, komiskā [līksmā] līdzāspastāvēšanas izjūtā.”

Timotijs Mortons, “Tumšā ekoloģija: Nākotnes līdzāspastāvēšanas loģika”
. Tās biotops ir pamestas vietas, kas ir bagātas savā dažādībā.

Reta Latvijas orhideju suga, Cypripedium calceolus3x3Cypripedium calceolus ir īpašs augs ne tikai tāpēc, ka tam ir ekstravagantas estētiskās īpašības, bet arī tā apputeksnēšanās tehnoloģiju dēļ un tādēļ, ka tam ir tuva draudzība ar citām sugām, ko tas veido savas dzīves laikā.  Šī aizsargājamā orhideja, dzeltenā dzegužkurpīte, skaidri apzinās savu vidi un nesteidzas augt.  Tā pavada pirmos 3-4 gadus no savas dzīves zem zemes, tad nākamos 10 gadus tai aug lapas līdz tā pirmo reizi uzzied., un sieviete ir savienojušās vienā ķermenī.  Mijiedarbojoties ar šo saziedējušos organismu, tas uzdīgst un uzzied, apputeksnējot prātus un izsējot savvaļas sēklas iztēlē. Šie ir kopā nākšanas svētki līdz brīdim, kad neprātīgi reibst, kur viss ir kustībā un robežas kļūst neskaidras. Tā ir visradošākā un auglīgākā vieta, kur atrasties.

Pašlaik darbs atrodas
Nacionālajā Botāniskajā dārzā Salaspilī

Darbs tika izstādīts Rīgas Tēlniecības kvadrinnāles ietvaros

05.09. – 31.10.2020.

4x4Fotogrāfs Lauris Aizupietis

Vieta līdzāspastāvēšanai

Gautama Buda mācīja, ka zinātājs un zināmais, prāts un pasaule rodas atkarībā vienam no otra5x5Džoana Meisija,
“Pasaule kā mīlētājs, pasaule kā pats”

Šī sēkla neaug sēklu bankas sterilajā un aukstajā vidē, tā arī nedīgst mēģenē vai izravētajā dārza vidē, lai arī cik vērtīgas šīs vietas nebūtu.  Semina futuri dzīvo un zeļ mežonīgās un pamestās vietās. 

No sēklas izdīgušo būtni var atrast ziedam un izsējamies pamestās vietās, kur tai ir “sava istaba”6x6Virdžīnijas Vulfas grāmatas nosaukums un ļauts būt pašai. Bet tās nav atstātas vienas, tas ir tālu no šo neticami daudzveidīgo un bagāto vietu realitātes. Tur notiek tik daudzas tikšanās, apmaiņas, sadarbības, īstermiņa un ilgtermiņa attiecības, ikdienišķas tikšanās, kā arī saspēle atšķirību un intensitāšu vidū.  Šajās vietās notiek krustošanās starp sugām un dažādu pētniecības atzaru savienošanās. Māksla, zinātne, daba, kultūra, tehnoloģijas, cilvēki un augi ir savstarpēji saistīti. Tie visi inficējas, veidojas, elpo un baro viens otru. Šie lauki ir mājas vietas daudziem augiem, dzīvniekiem, kukaiņiem un sēnēm. Franču botāniķis un dārznieks Žils Klemāns šīs vietas nosauca par trešo ainavu7x7“Trešā ainava – nenoteikta Planetārā dārza daļa – apzīmē tās vietas, ko cilvēks atstājis ainavas evolūcijai – vienīgi dabai. Šajā kategorijā ietilpst pilsētas vai lauku teritorijas, pārejas telpas, pamesta zeme, muklāji, tīreļi, kūdras purvi, kā arī brauktuves, krasti, dzelzceļa uzbērumi utt.

Salīdzinot ar teritorijām, kas nodotas cilvēku kontrolei un izmantošanai, Trešā ainava ir bioloģiskajai daudzveidībai atvēlēta teritorija. […] Sugu daudzveidība laukā, kultivētā zemē vai apsaimniekotā mežā ir zema salīdzinājumā ar blakus esošajām neiekoptajām zemēm.

No šī skatu punkta Trešo ainavu var uzskatīt par planētas ģenētisko rezervuāru, par nākotnes telpu.”

http://www.gillesclement.com/art-454-tit-The-Third-Landscape
.

Šajos laukos notiek svešappute, hibridizācija, jaukšanās un saziedēšanās, kas palielina tā iedzīvotāju ģenētisko amplitūdu. Šī ir ārkārtīgi svarīga īpašība strauji mainīgajos vides apstākļos – jo vairāk ģenētiskās informācijas iegūstat, jo labāka ir spēja pielāgoties. Augi, kas savas dzīves laikā parasti nevar nekur tālu aizceļot, tā vietā, lai censtos mainīt savu vidi, ir pārmaiņu un metamorfozes  lietpratēji.  Pielāgošanās un zināšanas, kas iegūtas tiešā savstarpībā ar vietu ir viena no vienreizējām augu dzīves īpašībām, no kurām cilvēki var daudz ko mācīties. Augi tur vietu paši sevī, kā arī ir vietturi mums, lai kādu dienu mēs varētu sevī uzņem un sagremot rūpīgi fotosintezēto informāciju, un varbūt iesakņoties šajā visā vēl dziļāk.

Cypripedium calceolus

“Tiklīdz es apzinos cita citādību kā kaut ko, kas nav reducējams attiecībā pret mani vai pret savējiem, pašu pasauli vairs nevaru samazināt līdz vienai pasaulei: vienmēr pastāv vismaz divas pasaules.”8x8Lisa Irigaraja,
“Dalīties ar pasauli”

Orhidejas (no Orchidaceae dzimtas) ir visdaudzveidīgākā ziedošo augu grupa pasaulē un viena no lielākajām augu dzimtām.  Pastāv 25-30 tūkstoši orhideju sugu, pieder pie simtiem ģinšu. Orhidejas ir lielisks piemērs starpsugu draudzībai, saspēlei un sadarbībai.

Dzeltenā dzegužkurpīte ir reta un aizsargājama suga Latvijā un Eiropā.  Tā ir ierakstīta Latvijas Sarkanās grāmatas 2. kategorijā kā sarūkoša suga, (apkopotas ziņas par aizsargājamām un apdraudētām sugām Latvijā). Šī retā orhideja valstī ir aizsargāta arī ar likumu, to iekļaujot Ministru kabineta noteikumu īpaši aizsargājamo sugu un ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu sarakstā.

Tā ir sastopama retos lapu koku un jauktos mežos, krūmājos, meža pļavās pa visu Latviju izkaisītās vietās, kur ir kaļķaina augsne. Lai gan šīs vietas ir slepenas un tās zina tikai retais, pastāv vairākas šo savvaļas orhideju audžu atrašanās vietas, ko cieši uzrauga zinātnieki. 

9x9Senāko zināmo krāsaino ilustrāciju, kurā attēlota C. calceolus ir radījis Konrāds Gesners un tā datēta ar 1541. gadu. Tas ir meistarīgi veikts atveidojums, lai gan sakneņa, augļa un kāta precizitāte un detalizētība nesakritīs vēl divsimt vai vairāk gadu.

http://lankesteriana.org/lankesteriana/Lankesteriana%2013(3)/09%20Cribb.pdf

Dažreiz tie, kas lielāko daļu savas dzīves ir pētījuši šo augu un spēj sajust to, ko jūt dzeltenā dzegužkurpīte, atklāj jaunas auga dzīvotnes. Viens no šiem cilvēkiem ir Dr. emeritus Gaida Ābele, kas atrada fotogrāfijās redzamo Cypripedium calceolus audzi.

Cypripedium calceolus jeb dzeltenā dzegužkurpīte ļoti labi apzinās tās vidi un rūpīgi apdomā laiku, kad sākt augt. Tā pavada pirmos 3-4 gadus savas dzīves zem zemes. Tad gadu pēc gada tā cītīgi audzē lapas, uzkrājot pietiekami daudz enerģijas, lai tikai pēc desmit gadiem pirmo reizi uzplauktu un radītu pēctečus. Zinātniskākā valodā runājot, šī orhideja ir ilgdzīvojošs, daudzgadīgs lakstaugs, kam katru sezonu no sakneņa (piebrieduša pazemē augoša kāta) izaug jauni dzinumi.  Ja nekas nenoies greizi.

Orhideju sēklas ir sīkas, tās ir gandrīz putekļa lielumā un Cypripedium calceolus nav izņēmums. Jaunā sēkla nedodas savā jaunajā dzīves ceļā ar lielu pūru. Patiesībā, tā dodas pilnīgi tukšā. Tomēr tieši šī tukšuma dēļ viņas, burtiski sakot, var ļoti tālu tikt. Neesošā endosperma (piemēram, avokado augļa zaļā daļa) atstāj vietu, kur ieplūst gaisam, kas darbojas kā balons un aiznes dīgli, kas atrodas iekšpusē, tālāk no mātesauga. Tas arī atstāj daudz vietas draudzībai.

Lai Cypripedium calceolus sēkla varētu dīgt, tai ir jāsatiek kāda Tulasnellaceae dzimtas mikorizas sēne. Šī draudzība, kas sākas orhidejas dzīves sākumā, ilgs visu mūžu; sēne paliks un dzīvos līdzās orhidejai tās saknēs.

10x10Foto: Ieva Druva-Lūsīte, orhideju mikorizes pētniece

“Augu gudrība: pat tad, kad tiem ir saknes, vienmēr pastāv ārpuse, kur tie veido sakneni kopā ar vēju, dzīvnieku, cilvēku (un ir arī aspekts, saskaņā ar kuru dzīvnieki paši veido sakneņus, tāpat kā cilvēki utt.).”11x11Žils Delēzs un Fēliks Gatari
“Tūkstoš plakankalnu: kapitālisms un šizofrēnija”

Iespējams, vēl zināmāka starpsugu saikne, kuru veido orhideja ir ar tās apputeksnētājiem. Orhidejas zieds pieņem īpašas bišu mātītes – apputeksnētājas – formu. Mums varbūt nešķiet, ka šie ziedi līdzinās bišu mātītei, jo patiesībā mēs redzam orhidejas interpretāciju par to, kā bišu mātīte izskatās no trana (bišu tēviņa) skatu punkta. 

Latvijā Cypripedium calceolus apputeksnē vairākas bišu sugas.

Aprakstot šīs attiecības, dažreiz saka, ka orhideja ir tā, kas maldina, un citreiz, ka tā ir mijiedarbība bez atlīdzības. Taču nesenie zinātniskie pētījumi12x12Trani, kā vieni no orhideju apputeksnētājiem, patiesībā netiek apmānīti.  Trans saprot, ka viņš nepārojas ar bišu mātīti un, ka orhideja spēlē bišu mātīti. Un viņam tas tik un tā patīk. ir pārformulējuši un aizstājuši šo daļēji darvinisko un gandrīz kapitālistisko leksiku, kas runā par peļņu, zaudējumiem, un to, ka izdzīvo stiprākais, ar terminiem, kas ir balstīti sadarbībā un apliecina svešinieku tuvību13x13“Radikālā evolucionārā teorētiķe un šūnu bioloģe Linna Margula no saviem pētījumiem par mikrobiem un baktērijām ir radījusi jēdzienu “svešinieku tuvība”, kas apzīmē pamatpaņēmienu ar kuru pārtapt vienam par otru zemes vēsturē.”

Skatīt Linnas Margulas “Simbiotiskā planēta. Jauns skatījums uz evolūciju”
https://journals.openedition.org/transtexts/686

“Margulas dzīves uzskatu pamatā bija tas, ka jauna veida šūnas, audi, orgāni un sugas attīstās galvenokārt pateicoties ilglaicīgai tuvībai ar svešiniekiem.”
Donna J. Haraveja, “Simbioģenēze, simpoēze un mākslas zinātnes aktivīsms par palikšanu pie grūtībām ” grāmatā “Māksla dzīvot uz sabojātas planētas”.

Termins “svešinieku tuvība” ir arī izmantots Lindas Boļšakovas nesenajā izstādē ar tādu pašu nosaukumu. un dzīvīgo14x14Patiesi, dzīvi dodošo un dzīve turpinošo mīlestības spēli, dalīšanos un kopā būšanu.

Cypripedium calceolus augs ir ģeniāli veidots, lai  pievilinātu kukaiņus uz savu labellum*. Varbūt tas klusām nodzied saldu mīlas dziesmu. Ar tikai vienu izeju no tā sulīgās mutes – aiz lūpām, kur atrodas ziedputekšņi- tie pielīp pie kukaiņa muguras un tiek aiznesti cita zieda apputeksnēšanai.
* Latīņu v., deminutīvs vārdam labrum (Latv.v. lūpa).
mijiedarbību sugu starpā. Izmaiņas lingvistiskas terminos varētu izrādīties noderīgas, ja šī pieeja tiktu tulkota uz citām jomām.

Homo sapiens

“Cilvēks ir necilvēku ekosistēma, tāda neskaidra kopa kā pļava vai biosfēra, klimats, varde, eikariotu šūna, DNS šķiedra. Iespējams, ka mēs domājam par šīm lietām kā par veselumu, kas dīvainā kārtā ir mazāks nekā to veidojošo elementu summa, pretēji parastajam diezgan teistiskajam holismam, kurā viss vienmēr ir kas lielāks par tā elementu summu. […] Lai varētu pastāvēt šīs neskaidrās kopas, loģikai ir jāatslābina Noncontradiction likums […]. Mums to vajadzētu darīt, ja mēs grasāmies domāt par simbiozi.”15x15Timotijs Mortons,
“Tumšā ekoloģija: Nākotnes līdzāspastāvēšanas loģika”

Darbā Semina futuri mūsu īpatnējais, cilvēciskais iemiesojums tiek apšaubīts, izprasts un pakļauts zinātnisko atziņu pētošajam skatienam, paplašinot mūsu iztēli par to, kas esam. Te – nākotnes iespēju dimensijā – cilvēka iemiesojums ir atšķirīgs, bet vienāds šajā materiālās eksistences audeklā, kas sastāv no tik daudzām cietām, ātri gaistošām, mainīgām, porainām, sprāgstošām un klusām dabām.

Mēs esam tik daudzu lietu un būtņu dzīvās manifestācijas; līdzīgi kā dzīvais augs, kas atrodas uz milzīgas bioloģiskā un kultūras komposta kaudzes, kas iestiepjas dziļajā laikā. Mēs esam process, katalizators un radošs spēks. Mēs esam daudzskaitlīgi. “Mēs esam daudzu ciltskoku organismi”16x16“Arts of Living on a Damaged Planet” Mēs jau esam kopienās un ekosistēmās, un neskaitāmās attiecībās. Mēs jau esam kiborgi17x17“Kiborgs kā jauktais materiāls, semiotiskais, jauktais fiziskais un ideoloģiskais rīks pārdomām par to, kāda veida nākotni mēs vēlamies ieviest.”
(Dr. Danya Glabau https://www.youtube.com/watch?v=sC9VZSicXgY )

“Kiborgs ir koncentrēts gan iztēles, gan materiālās realitātes tēls. Abi apvienotie centri strukturējot jebkuru vēsturiskas pārveides iespēju.”
(Donna J. Haraveja, “Kiborga manifests:  zinātne, tehnoloģijas un sociālistiskais feminisms 20. gs beigās”)

“Daļēji savienoti, tie neveido visu veselumu, bet gan papildina neobligāto, noslāņoto, tīkloto un nepabeigto dzīvošanu un miršanu, parādīšanos un pazušanu. Kiborgi sastāv no daudzskalu, multitemporāliem, multimateriāliem radījumiem, kas ir gan dzīvi, gan nedzīvi.  Kiborgi ir svarīgi zemes pasaulē.”
(Donna J. Haraveja “Palikšana pie grūtībām: veidot cilti vietā Chthulucen”)
, himēras18x18Himēra ar tās mītisko pagātni ir organisms, kas sastāv no šūnām, kam ir vairāk nekā viens genotips. un simbionti19x19“Simbionts ir simbiozē dzīvojošs organisms.”

“Māksla dzīvot uz sabojātas planētas”.
. To apzināties nozīmē iztēloties citādāku nākotni.

“Iedomātā indivīdu autonomija [viscaur divdesmitajam gadsimtam] bija saistīta ar sugu autonomiju. Tika uzskatīts, ka katra suga aug vai samazinās pati par sevi, tas ir, pateicoties tās radīto indivīdu sagatavotībai. Indivīdi bija tikai viena veida autonoma vienība, ko varēja apkopot vai sadalīt kā veidojošus blokus, sākot ar gēniem un beidzot ar populācijām un sugām. Kā saka biologs Skots Gilberts:

“Mēs nekad neesam bijuši indivīdi.””20x20Ievads nodaļā “Vairāk nekā indivīdi”, grāmatā “Māksla dzīvot uz sabojātas planētas”.

“Eksistence nav individuāla pieredze. Indivīdi nepastāv pirms mijiedarbības; drīzāk indivīdi rodas un ir daļa no to sapītajām iekšējām attiecībām. Tas nenozīmē, ka rašanās notiek reizi par visām reizēm, kā notikums vai process, kas notiek saskaņā ar kādu ārēju telpas un laika mērauklu, bet drīzāk tas, ka laiks un telpa, līdzīgi būtībai un nozīmei, rodas no jauna, izmantojot katru iekšējo darbību, tādējādi padarot neiespējamu jebkādā absolūtā nozīmē nošķirt izveidi un atjaunošanu, sākumu un atgriešanos, nepārtrauktību un pārtraukumus šeit un tur, pagātnē un nākotnē.”21x21Kārena Barda, “Paiet soli pretī visumam: Kvantu fizika un sapinušās matērijas un nozīmes

Lasīšanas darbnīca

Izstādes ietvaros norisinājās lasīšanas darbnīca, kur lasījām Natasha Myers “How to grow livable worlds: ten not so easy steps”, kam sekoja mākslas darba tūre.

Darbnīcu vadīja Līna Birzaka-Priekule
Mūs uzņēma Latvijas Universitātes botāniskais dārzs

Komanda

Šis daudzšķautņainais darbs, kas runā par dažādu būtņu līdzāspastāvēšanu nākotnes ekoloģijā ir apvienojis vairāku disciplīnu pārstāvjus.

Koncepts

Linda Boļšakova

 

Zinātniskā daļa

Dace Kļaviņa

 

Animācija

Alvis Misjuns

 

Papildinātās realitātes vizualizācija

Alvis Misjuns

 

Mākslinieciskā vadība

Linda Boļšakova

 

Tehniskie risinājumi

Alvis Misjuns

 

Producenti

Evija Sedola
Līga Kozlovska

 

Performance

Linda Boļšakova

Fotogrāfijas

Linda Boļšakova, Dace Kļaviņa, Ieva Druva-Lūsīte

 

Teksts

Linda Boļšakova

 

Teksta redaktors

Richard Thompson

 

Tulkotāja

Asne Tirzīte

 

Mājaslapa

Krists Kondrāts

 

Komponiste

Anna Ķirse

 

Dziedātāji

Jānis Kokins (bass)
Dināra Rudāne (koloratūras soprāns)

Paldies

Vendija Lazdiņa, Gaida Ābele, Ieva Druva-Lūsīte, Cory McLeod, Anastasija Shneps-Shneppe, Eva Liepiņa, Madara Keidža, Alise Vabiščeviča, Laima Graždanoviča